Kad es plānoju savu ceļojumu, gribējās uzmest loku, pabūt Jeruhamas un Dimonas ciematos un no pēdējās atgriezties ar bānīti. Dzīve tomēr burbuļo, vārās un maina plānus, un mani iepriekšējie vojaži mazliet iemācīja pielāgoties notikumu gaitā. Es sarunāju ar Natanu, ka atgriezīšos pie viņa ar pirmo autobusu sestdienas vakarā, bet ar Igalu – ka pārnakšņošu viesmīlīgajā angārā vēl vienu reizīti. Tā arī pagāja nakts no piektdienas uz sestdienu. Uztrūcies septiņos no rīta, viesistabā atklāju Igalu apkampušos ar austrumniecisku daiļavu, guļam blakus kaudzei tukšu vīna pudeļu. Igals pieklājīgi apvaicājās, vai jaunieši man netraucēja gulēt, no kā es pārliecinājos, ka karstie vaidi trijos naktī man nebija rādījušies. Meitene kaunīgi apsedzās ar segu, uz ko es iedrošinoši pasmaidīju, un aizčāpoju uz virtuvi - vārīt putru.
Pienāca pēdējā diena Negevas tuksnesī. Šoreiz es aizripoju uz otru pusi, un tiku brīdināts – "skarbs nobrauciens, uzmanīgāk".
Lūk, tas tik ābols
Pilsētas daļa
Vecītis traucas ar elektrokāru
Skatu punkts uz lielo tukšumu ir aprīkots kā nākas
Šodien krāteris nav tik miglains
Laulību rituāls, zināma lieta
Tā arī attiecības zaudē savu kādreizējo spozmi un šiku, pārklājas ar rūsu un ieķeras, un normālā ceļā tās vairs nevar atvienot – tikai ar zāģi vai āmuru, kad uz visām pusēm lido putekļi vai lauskas, un salabot vairs neko nav iespējams. Morāle – ir jāeļļo, un jāapsedz no sliktajiem laikapstākļiem, tā var vēl gadu desmitu vai divus izvilkt.
Vakar es jums rādīju to pašu no otras, ziemeļu, puses
Haiteks pat provinciālās pieturās
Bet blakus – louteks
Pie apvāršņa - kamieļu novērošanas postenis
Kā gan neuzkāpt, ja ko tādu redzi
Viens no kamieļiem izskatās visai aizdomīgi
Visa pilsētiņa
Otrā pusē tikai zinātniski pētnieciskā centra sakaru torņi
Pēkšņi zīme!
Pa tādu asfaltu grēks neaizbraukt, lai kas mani tur negaidītu galā
Par 5 eiro padzirdīs ar tēju, papļurkšķēs par alpakām un iedos maisiņu ar barību
Es nolēmu atbrīvoties no lielvalstcentrisma un virzīties uz eirocentrismu, tāpēc cenas šajā blogā no šī brīža un uz visiem laikiem norādīšu eiro, jo vairāk tāpēc, ka tā tagad man ir dzimtā skanošā monēta.
Pa labi – īpašniece un algotne, pa kreisi – brīvprātīgā no Kanādas. Ar viņu mēs aizrunājāmies, un noskaidrojās, ka viņa ir kaučsērfere, gudriniece, daiļava un komjauniete, zina kādas 5 valodas un salīdzinoši jaunā vecumā jau ir apceļojusi puspasauli.
Lūk, arī alpaka, beidzot
Kas tad ir alpakas? Kamieļveidīgie, bet ne parastie, bet gan no augstkalnu Latīņamerikas Andiem. Jūs, iespējams, zināt lamas (ne tās, kas apskaidrotās, bet kuras pagaidām vēl atrodas uz zemākās, dzīvnieku, pakāpes). Tātad, alpakas ir viņu radinieces, bet ne tiešas, kā agrāk uzskatīja. Dzīvo tās vairāk nekā 3500 metru augstumā, vilna tām ir gara, bet daba, gluži pretēji, lēnprātīga. Dzīvnieki zinātkāri un miermīlīgi, maksimums, kas jums draud, ir spļāviens, turklāt nejaušs, nevis ļaunprātīgs, kā klasiskajiem kamieļiem. Alpaku vilna ir tik laba, ka ārstē AIDS nesmērējas, nelaiž cauri ūdeni un ir septiņkārt siltāka par aitas vilnu.
Nav brīnums, ka, iedvesmojušies no šādiem Dienvidamerikas indiāņu mārketinga penteriem, entuziasti nolēma noīrēt veselu lidmašīnu, lai desantētu piecdesmit galvu ganāmpulku no Latīņamerikas uz Izraēlu. Sešdesmitajos gados viņiem vēl pietika naudas lidmašīnas īrei (tagad baisi iedomāties, cik tas prasītu), bet, par laimi, birokrātu no abām pusēm vēl nepietika, lai to aizliegtu. Nometināja alpakas Negevā, lai tās izbaudītu vietējo ziemu, citādi vilna neaug. Gaļā dzīvniekus nelaiž, tikai akurāti cērp no tām piķi tīrā veidā – jo, kā jau tika minēts, alpaku mati ir ekoloģiski un ārkārtīgi komfortabli, bet fermas apmeklētāju skaits ir pārsniedzis miljonu.
Galvenais stāstnieks
Zvērs paklausīgs
Tiktāl, ka var sagrābt to skavās un iestūķēt kvadriciklā
Otro piesienam aizmugurē – un ripojam!
Pienāca pēdējā diena Negevas tuksnesī. Šoreiz es aizripoju uz otru pusi un tiku brīdināts – "skarbs nobrauciens, uzmanīgāk".
Lūk, tas tik ābols
Pilsētas daļa
Vecītis traucas ar elektrokāru
Skatu punkts uz lielo tukšumu ir aprīkots kā nākas
Šodien krāteris nav tik miglains
Laulību rituāls, acīmredzot
Tā arī attiecības zaudē savu kādreizējo spozmi un šiku, pārklājas ar rūsu un ieķeras, un normālā ceļā tās vairs nevar atvienot – tikai ar zāģi vai āmuru, kad uz visām pusēm lido putekļi vai lauskas, un salabot vairs neko nav iespējams. Morāle – ir jāeļļo un jāapsedz no sliktajiem laikapstākļiem, tā var vēl gadu desmitu vai divus izvilkt.
Vakar es jums rādīju to pašu no otras, ziemeļu puses
Haiteks pat provinciālās pieturās
Bet blakus – louteks
Pie apvāršņa - kamieļu novērošanas postenis
Kā gan neuzkāpt, ja ko tādu redzi
Viens no kamieļiem izskatās visai aizdomīgi
Visa pilsētiņa
Otrā pusē tikai zinātniski pētnieciskā centra sakaru torņi
Pēkšņi zīme!
Pa tādu asfaltu grēks neaizbraukt, lai kas mani tur negaidītu galā
Par 5 eiro padzirdīs ar tēju, papļāpās par alpakām un iedos maisiņu ar barību
Es nolēmu atbrīvoties no lielvalstcentrisma un virzīties uz eirocentrismu, tāpēc cenas šajā blogā no šī brīža un uz visiem laikiem norādīšu eiro, jo vairāk tāpēc, ka tā tagad man ir dzimtā skanošā monēta.
Pa labi – īpašniece un algotne, pa kreisi – brīvprātīgā no Kanādas. Ar viņu mēs aizrunājāmies un noskaidrojās, ka viņa ir kaučsērfere, gudriniece, daiļava un komjauniete, zina kādas 5 valodas un salīdzinoši jaunā vecumā jau ir apceļojusi puspasauli.
Lūk, arī alpaka, beidzot
Kas tad īsti ir alpakas? Kamieļveidīgie, bet ne parastie, bet gan no Latīņamerikas augstkalnu Andiem. Jūs, iespējams, zināt lamas (ne tās, kas apskaidrotās, bet kuras pagaidām vēl atrodas uz zemākās, dzīvnieku, pakāpes). Tātad, alpakas ir viņu radinieces, bet ne tiešas, kā uzskatīja agrāk. Dzīvo tās vairāk nekā 3500 metru augstumā, vilna tām ir gara, bet daba, gluži pretēji, lēnprātīga. Dzīvnieki zinātkāri un miermīlīgi, maksimums, kas jums draud, ir spļāviens, turklāt nejaušs, nevis ļaunprātīgs, kā klasiskajiem kamieļiem. Alpaku vilna ir tik laba, ka ārstē AIDS nesmērējas, nelaiž cauri ūdeni un ir septiņkārt siltāka par aitas vilnu.
Nav brīnums, ka, iedvesmojušies no šādiem Dienvidamerikas indiāņu mārketinga penteriem, entuziasti nolēma noīrēt veselu lidmašīnu, lai desantētu piecdesmit galvu ganāmpulku no Latīņamerikas uz Izraēlu. Sešdesmitajos gados viņiem vēl pietika naudas lidmašīnas īrei (tagad baisi iedomāties, cik tas prasītu), bet, par laimi, nebija pietiekami daudz birokrātu no abām pusēm, lai to aizliegtu. Nometināja alpakas Negevā, lai tās izbaudītu vietējo ziemu, citādi vilna neaug. Gaļā lopiņus nelaiž, tikai akurāti cērp no tiem piķi tīrā veidā – jo, kā jau tika minēts, alpaku mati ir ekoloģiski un ārkārtīgi komfortabli, bet fermas apmeklētāju skaits ir pārsniedzis miljonu.
Galvenais stāstnieks
Zvērs paklausīgs
Tiktāl, ka var sagrābt to skavās un iestūķēt kvadriciklā
Otro piesienam aizmugurē – un ripojam
Dzīve fermā rit nesteidzīgi
"Ir pat cūka," – lepni paziņoja man gids
Vecākajam brālim tuvoties ir bailīgi, bet jaunākais – īsts jaukumiņš
Slavenais ārprātīgais skatiens
Alpaku fermā man iepatikās, lai gan iebraucu es tur nejauši. Vispār zvaigznes sastājās lūk tā, par fermu man sākumā ieminējās Maika sieva – Jaela, bet viņš pats pajokoja, ka alpakas nav vietējās un ka tas ir kaut kas līdzīgs tūristu apmānīšanai, kuriem rāda vienalga ko izklaidējošu, tā vietā, lai rādītu ko ne tik izklaidējošu, bet toties izzinošu. Tāpat kā citas Maika domas, man tas viss ir tuvs un saprotams. Jā, ir jāievēro līdzsvars starp izklaidi un lietu, starp smieklīgām mantiņām jautrībai un pasaules izzināšanu, starp atpūtu un darbu, starp animu un animusu, starp spontanitāti un plānošanu. Par līdzsvaru lietas saprata mans draugs Dima, līdzsvaru es sajutu Maika runās. Pats esmu tam liegts, un tāpēc, mūžīgi mētājoties no vienas puses uz otru, paklūpot, pieejot pie bezdibeņa malas un rāpjoties kalnos, esmu mūžīgi nolemts stumt savas dzīves velosipēdu uz priekšu, jo – apstādini to, un tas izgaisīs kā rīta dūmaka virs Maktešramona. Kamēr tas ir kustībā, ir redzamas tā aprises, ir redzama tā struktūra un trauksme, bet, ja palēnini gaitu, saproti, ka tā ir tikai mirāža un tu drīz paliksi sēžam ar pliku dirsu uz asiem akmeņiem.